Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko
uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 9, 28b-36)
Tajā laikā Jēzus paņēma sev līdzi Pēteri un Jāni, un Jēkabu un uzkāpa kalnā lūgties.
Viņam lūdzoties, Viņa sejas izskats kļuva citāds un apģērbs tapa mirdzoši
balts. Un, lūk, divi vīri sarunājās ar Viņu. Tie bija Mozus un Elijs, kuri
parādījās godībā un runāja par Viņa aiziešanu, kas Viņam būs jāpiepilda
Jeruzalemē. Bet Pēterim un tiem, kas ar viņu bija kopā, uzmācās miegs.
Uzmodušies tie ieraudzīja Viņa godību un divus vīrus, kas stāvēja pie Viņa. Un
notika, ka, tiem attālinoties no Viņa, Pēteris sacīja Jēzum: “Mācītāj, mums ir
labi šeit būt. Mēs uzcelsim trīs teltis: vienu Tev, vienu Mozum un vienu
Elijam.” Viņš nezināja pats, ko runā. Bet, viņam tā vēl runājot, parādījās
mākonis un viņus apēnoja. Un tie izbijās, ieejot mākonī. Un no mākoņa atskanēja
balss, kas sacīja: “Šis ir mans izredzētais Dēls; Viņu klausiet!” Un brīdī, kad
atskanēja balss, Jēzus bija jau viens. Bet viņi klusēja un tajās dienās
nevienam neko nestāstīja par to, ko bija redzējuši. Tie ir Svēto Rakstu
vārdi.
Dārgie svētrīta klausītāji!
Ceru, ka visi esam labi izgulējušies?
Pēc garas darba dienas, kad esam daudz strādājuši, svētdiena ir tā diena, kas pilnībā
veltīta Dieva pielūgsmei, dievkalpojuma apmeklēšanai un atpūtai ģimenes vai
tuvu cilvēku lokā. Miegs ir ļoti svarīga dimensija mūsu katra ikdienas dzīvē. Miegs ir nervu sistēmas izraisīts
dabīgs stāvoklis, kad organisms atpūšas,
atjaunojas un uzkrājas audu enerģētiskās un funkcionālās rezerves. Miegam
raksturīga pazemināta fiziska aktivitāte un apkārtējās pasaules uztvere. Nakts cilvēkiem
ir ļoti svarīga. Guļot uzkrājas rezerves un smadzenes turpina apstrādāt un
sakārtot dienas laikā apgūto un piedzīvoto, lai mēs varētu to izmantot nākotnē.
Miegs nav statisks, tā ilgums un process cilvēka dzīves gaitā mainās. Dzīves
sākumā nepieciešams vairāk miega nekā pieaugušiem
cilvēkiem. Vecākiem cilvēkiem diennakts
ritms var būt izjucis, miegs ir saraustīts, viņi sliktāk izguļas.
Mūsdienās miega kvalitātei tiek
pievērsta īpaši liela vērība. Ir speciāli miega centri un speciālisti, kas
palīdz cilvēkam sakārtot miega un atpūtas režīmus. Psihologi skaidro, ka
sapnis ir apziņas nekontrolēts redzes,
retāk dzirdes tēls,
no pieredzes fragmentiem
fantastiski savirknēti notikumu sižeti,
ko cilvēks pārdzīvo miegā sakarā
ar atsevišķu galvas smadzeņu apvidu
pastiprinātu darbību, kamēr plaši smadzeņu apvidi atrodas kavēšanas stāvoklī.
Sapņa satura analīze var
norādīt uz cilvēka personības īpašībām, centrālās nervu sistēmas un
visa organisma funkcionālo
stāvokli vai kādu neatklātu hronisku slimību.
Zinātni, kas pēta visu par un ap sapņiem, sauc par oneiroloģiju
[https://lv.wikipedia.org/wiki/Sapnis]
Jau no seniem laikiem cilvēki sapņiem
pievērsa lielu uzmanību. Senajā grieķijā tā laika cilvēki apvienoja ārsta un
sapņu tulka funkcijas un izveidoja medicīnas dieva Asklēpija templi. Tajā
slimnieki ieradās uz peldēm un lūgšanām, taču galvenokārt viņi gulēja un
gaidīja, kad sapnī pie viņiem ieradīsies Asklēpijs. Asklēpijs mēdza noteikt
ārstniecības paņēmienus un līdzekļus. Reizēm viņš arī dziedināja pats, pa nakti
slimo ķermeni aizstājot ar jaunu.
Mūsdienu zinātni par sapņiem aizsāka
Zigmunds Freids, kurš uzskatīja, ka
pareiza sapņa interpretācija palīdz atklāt cilvēka psihes noslēpumus.
Freids uzskatīja, ka sapņi ir «karaliskais ceļš uz zemapziņu» [https://www.tvnet.lv/6201707/sapnu-tulkosana]. Arī
Bībelē ir daudz epizodes, kur runā par miegu un miegā ir notikuši dažādi
svarīgi brīži daudzu cilvēku dzīvēs. Psalmos ir uzsvērts, ka svētīgs ir cilvēks,
kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēž
paļātāju pulkā, bet kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un
naktīm domā par Viņa bauslību (Ps 1,2). Psalmists uzsver, ka es apgūlos un
aizmigu, un nu es esmu pamodies, jo Tas Kungs mani sargā. (Ps 3,6). Psalmists aizmieg
mierīgs, jo viņš zina, ka apgulsies mierā un dusēs, jo Tu, Kungs, vien dari, ka
dzīvoju drošībā (Ps 4,9). Dievs nekad neguļ, jo psalmos ir teikts, ka
Israēla sargs nesnauž un neguļ (Ps 121, 4).
Vecajā Derībā, tieši miega laikā notiek
brīnumaini notikumi un Dieva pārdabiskās iejaukšanās. Ādama miega laikā, Dievs
no viņa ribas rada tam sievu. “Dievs Tas Kungs lika cietam miegam nākt pār
cilvēku; un tas aizmiga, un Viņš izņēma vienu no viņa ribām, aizpildīdams vietu
ar miesu”, (1 Mozus 2,21). 1 Mozus 15 nodaļā, tieši nakts laikā Dievs dāvā
mierinājumu Ābrahāmam, dodot tam apsolījumu par viņa un veselas tautas nākotni.
12 pantā lasām, ka tad “kad saule bija tuvu rietam, tad Ābrāmam uznāca miegs,
un redzi, izbailes un liela tumsa nolaidās pār viņu” (1 Mozus 15, 12). Savukārt
1 Mozus 28 nodaļā tiek aprakstīts ļoti zīmīgs sapnis, ko patriarhs Jēkabs redz
miegā. “Un viņam bija sapnis, un redzi, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to
augšgals sniedzās debesīs, un redzi, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup”
(1 Mozus 28,12). Tieši miegā seko Dieva apsolījums Jēkabam: “Un redzi, Es esmu
ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu ej, un Es likšu tev atgriezties
šinī zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz kamēr izdarīšu, ko Es esmu tev
sacījis." (1 Mozus 28,15).
Nakts Bībelē ir saistīta ar trauksmi,
murgiem un ļauno spēku aktīvu darbību. 1 Mozus grāmatas 19.nodaļā ir aprakstīta
ļauna rīcība, kas tiek pastrādāta cilvēkam guļot ciešā miegā. Naktī ļaunuma
spēki sāk aktivizēties. Tieši tādēļ
Dievs runā miegā, sapņos, lai dotu cerību un iedrošinātu, ka gaisma vienmēr
uzvar tumsu. Ka Dievam pieder pēdējais vārds brīžos, kad mums visapkārt sabiezē
tumsa.
Soģu grāmatas 16.nodaļā ir aprakstīta
epizode par stiprinieku Samsonu, kuram Dievs bija devis ārkārtīgi lielu spēku,
kas palīdzēja viņam cīņās ar filistiešiem. Viņa pretinieki meklēja veidu, kā
atklāt viņa pārdabiskā spēka avotu. Kad ar kādas sievietes šarma palīdzību tas
tika izdarīts, viņš tika iemidzināts un miega laikā viņam šis spēks tika
atņemts. Bībelē Jāzeps sapņoja un skaidroja sapņus, arī Daniēlam Dievs deva
sapņu skaidrošanas dāvanu, kas glāba veselas valstis no bojāejas un dažādām
kataklizmām.
Raugoties uz šiem sapņu tulkošanas un
skaidrošanas gadījumiem Bībelē, roda spamatots jautājums, vai kristietis var
nodarboties ar sapņu tulkošanu? Nē. Kristietis tiešā veidā nevar nodarboties ar
burtisku sapņu tulkošanu, jo nav skaidrs, kur šajā sapnī ir tīri psiholoģiskas
apziņas un zemapziņas reakcijas atblāzma sapņu pasaulē, kur ir mūsu pašu
iedomas, vai kur ir Dieva vai ļaunā iejaukšanās pēdas. Tomēr ir daži sapņi,
kurus atceramies ilgi un kuri vēlāk dzīvē mums ir devuši atbildes par to vai
citu dzīves ceļa izvēli vai virzienu. Ja esam dzīvās attiecībās ar Jēzu, ja
lasam Bībeli, Dieva Vārdu un ikdienā komunicējam ar Dievu, var būt situācijas,
kad Dievs uz mums runā. Tikai jābūt uzmanīgiem, lai uzreiz pēc redzētā sapņa
izdarītu kādus slēdzienus vai interpetācijas.
Ja skatāmies uz Jauno Derību, tad
svētais Jāzeps tieši miegā tika mudināts gan pieņemt jaunos situāciju, kādā
viņš atradās pēc Jaunavas Marijas Pasludināšanas brīža un vēlāk jau dodoties
bēgļu gaitās ar Vissvētāko Jaunavu Mariju un Bērnu Jēzu. “Kunga eņģelis
parādījās sapnī un sacīja: "Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties Mariju, savu
sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara” (Mateja 1,20). Kad
Galilejas ezerā bija sacēlušies lieli viļņi, lielas vētras laikā Jēzus cieši
gulēja. ”Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja
laivu. Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena”, (Mk 4,40-41). Jēzus miegs
liecināja par uzticēšanos Dievam un paļāvību, ka Viņš kontrolē situāciju. Jēzus
rīkojās līdzīgi kā pravietis Jonas, jo tanī laikā, kad kuģis, uz kura viņš
atradās, gandrīz sāka grimt, gulēja ciešā miegā. “Kuģa ļaudis pārņēma lielas
izbailes, un viņi kliedza, piesaukdami katrs savu dievu, un sameta visu, kas
bija uz kuģa, jūrā, lai atvieglotu kravas svaru. Jona bija nokāpis apakšējās
dziļākās kuģa telpās, tur nolicies un gulēja dziļā miegā” (Jonas 1,5).
Bībelē, bieži vien nāve un nomiršana
tiek lietots sinonīms aizmigšanai mūžīgajā mierā. Apustulis Pāvils savā pirmajā
vēstulē Tesaloniku draudzei saka: “Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris
un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu”, (1
Tes 4,14). Jau pravietis Isajs saka: “Mosties, mosties, tērpies spēkā...”, (Is
51,9). Jāņa evaņģēlija 11 nodaļā ir aprakstīta sirdi plosoša epizode, kur Jēzus
saņem ziņu, par sava drauga Lācara smago slimību, kas var novest pie nāves.
Jēzus nesteidzās pie viņa doties un beigās Lācars patiesi nomirst. Dodoties pie
mirušā Lācara, Jēzum ar mācekļiem izveidojas interesants dialogs. Jēzus saka:
“"Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eju viņu modināt." Mācekļi Viņam
sacīja: "Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies." Bet Jēzus
to bija sacījis par viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka Viņš runā par miegu.
Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: "Lācars nomiris”, (Jņ 11, 11-14).
Epizodes beigās Jēzus atdzīvina mirušo Lācaru, norādot, ka Jēzus ir Kungs arī
pār nāvi un ka visi, kas mirst Kungā, ir tikai uz mirkli iemiguši. Austrumu
Pareizticīgā Baznīca Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas svētkus sauc par
Dievmātes Aizmigšanas svētkiem, norādot, ka Jaunava Marija netiek nāves skarta,
bet ar miesu un dvēseli tiek uzņemta debesu godībā. Apustulis Pāvils turpina šo
domu, rakstot Efezas draudzei: “Tāpēc ir sacīts: uzmosties, kas guli, un celies
augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus”, (Ef 5,14). Tesaloniķiešu draudzei
Pāvils norāda: “Bet jūs, brāļi, nedzīvojat tumsībā, ka šī diena jūs varētu
pārsteigt kā kāds zaglis; jo jūs visi esat gaismas bērni un dienas bērni. Mēs
nepiederam ne naktij, ne tumsai. Tāpēc negulēsim kā pārējie, bet būsim nomodā
un skaidrā prātā. Kas guļ, tas guļ naktī, un, kas piedzeras, tas piedzeras
naktī. Bet mēs, kas piederam dienai, būsim skaidrā prātā! Tērpsimies ticības un
mīlestības bruņās un uzliksim pestīšanas cerības bruņu cepuri!” (1 Tes 4-8).
Esiet nomodā, skan aicinājums visiem kristiešiem. Jēzus, pirms savām ciešanām
saka saviem mācekļiem Ģetzemenes dārzā: “Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos
guļam un saka uz Pēteri: "Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar
Mani nomodā?” (Mt 26,40). Arī Bībeles pēdējie
vārdi: Maran ata, Nāc, Kungs Jēzus, norāda uz šo garīgā nomoda stāvokli,
kādā atrodas visi kristieši, gaidot Jēzus otrreizējo atnākšanu.
Un tagad atgriezīsimies pie šodienas
evaņģēlija teksta. Dzirdējām, ka Jēzus paņēma sev līdzi tuvākos mācekļus, lai
kalnā kopīgi lūgtos. Kalni jau Vecajā Derībā bija īpašas vietas, kur Dievs
satiekas ar cilvēku. Kalni vienmēr ir fascinējuši un pievilkuši cilvēkus. Kalnā
ir sajūta, ka esi tuvāk Dievam un ka uz visu pasauli vari noskatīties it kā no
augšas.
Lūgšanas laikā notiek pārsteidzoša
parādība. Jēzus tiek pārveidots godībā un viņam parādās Mozus un Elijs, kas
simboliski norāda saikni ar Vecās Derības Likumu un praviešiem. Tieši šajā
pārsteidzošajā brīdī mācekļi iemieg. Tāpat viņi iemigs arī Getzemenes dārzā.
Domāju, ka šajā epizodē ir dziļa saikne ar Vecās Derības notikumiem patriarha
Jēkaba dzīvē, kad viņš miegā skatīja kāpņu vīziju. Mācekļi pamostoties piedzīvo
pārdabisku parādību, viņiem atklājas Jēzus godība, kāda tā būs pēc Viņa
godpilnās augšāmcelšanās. Uz mirkli mācekļiem tiek pašķirts debesu godības
aizkars. Uz mirkli. Pēc tam viņi atkal atgriezīsies šīs zemes un pasaules
realitātē. Mācekļi, dzirdot to pašu balsi un tekstu, kurš skanēja Jēzum
solidarizējoties ar visiem grēciniekiem Jordānas upē, klusēja. Kad saskaramies
ar dievišķo godību, vārdi apklust.
Mācekļu iemigšanu var skaidrot divos
veidos. No vienas puses garīgās dzīves autori medz runāt par acēdiju, jeb
garīgo miegainību. Dažreiz arī mēs, iesākot kādu garāku formulu lūgšanu, vai
“skaitot” meditatīvās lūgšanas ar lūgšanu kreļļu palīdzību, mēdzam sākt
žāvāties un acis pašas līp ciet. Kad jāķerās klāt Bībeles lasīšanai, tad uznāk
grūtsirdība un nogurums. Par šādām gara kustībam jau savulaik rakstīja svētais
Ignācijas no Lojolas, Jezuītu ordeņa dibinātājs savos Garīgajos Vingrinājumos,
sakot, ka ļaunais gars uz garīgam lietām uzsūta miegainību un apātiju, bet uz
grēcīgām lietām lielu interesi un aizraušanos. Tādēļ jācenšas pretoties šai
garīgajai miegainībai, jeb acēdijai ar visiem askētiskajiem līdzekļiem, lūdzot
pārdabisku Dieva žēlastības palīdzību. Tomēr, runājot par miegu, vēlos
pieskarties arī vēl citam aspektam. Dažreiz Dieva uzsūta miegu, lai mūs
paralizētu, la mazinātu mūsu cilvēcisko aktivitāti, lai varētu runāt uz mums,
lai varētu pieskarties mūsu sirdij un dažos gadījumos runāt un mums caur
pravietiskiem sapņiem. Lielā Gavēņa laiks ir apklušanas un apstāšanās laiks.
Laiks, kad varam mazliet norimt, jā, varbūt pat iesnausties, lai pēc tam,
pamostoties, piedzīvotu dievišķās godības atklāšanos mūsos. Gavēņa atturība ir
šis norimšanas laiks, lai mēs varam mazliet paiet malā, lai Dievs varētu mūsos
triumfēt un manifestēties. Lai mums visiem ir svētīgs šis Lielā Gavēņa laiks un
uzdrīkstēsimies sapņot lielus sapņus un lai vislielākais sapnis mūsu dzīvē –
nonākt Debesu Valstībā arī piepildās ikviena mūsu dzīve.
